Zinu cilvēkus, kuri mācību procesā iedziļinoties savā natālajā kartē un atrodot tur kādas “sliktas” lietas nobīstas un šaubās, vai vispār vēlas turpināt mācības. Paldies Dievam, esmu no tā pasargāta. Jo vairāk pētu savu karti, jo vairāk man tā patīk un es atrodu aizvien vairāk iespējas radošajai pašizpausmei. Esmu kā mazs, ziņkārīgs bērns, kas ver vaļā aizvien jaunas durvis un aiz katrām atrod ko satraucoši interesntu. Un tā jau gandrīz divus gadus, un mana interese tikai aug. Ja agrāk vēl šaubījos, tad tagad arvien vairāk apstiprinās pārliecība, ka esmu īstajā vietā un beidzot daru to, kas man tik ļoti patīk – palīdzu cilvēkiem un vienlaikus gūstu milzīgu pieredzi.

Man patika kā K. Daragans izteicās šai sakarā savās lekcijās. Teksts bija apmēram šāds:”Ir vairāki veidi kā cilvēki reaģē uz to, kad atrod savā kartē kādu nejaucību (un tās ir visās kartēs. Nav tādu karšu, kurās to nebūtu :)). Pirmie nolemj neturpināt mācības, lai ar to nekad vairs nebūtu jāsaskaras. Otrie atrod tādu astroloģijas skolu, kurā šito visu neatrod. Lieliski – nejaucība ir pazudusi! Tās vairs nav! Trešie – sameklē kādus veiksmīgi izvietotus papildus elementus (stāvzvaigznes, virtuālos punktus) un balstās uz tiem. Māksla ir pilnveidoties tik tālu, lai uz savu natālo karti varētu skatīties it kā no malas kā uz svešu cilvēku un tad var sacīt, ka varat pilnvērtīgi interpretēt šo karti”.